fbpx

Julians Rahlins

Viens no pašiem aizrautīgākajiem un iedvesmojošākajiem mūsdienu mūziķiem

“Kāds cits jaunu skaņdarbu, iespējams, iemācīsies divās nedēļās. Es labāk to daru gada garumā. Tāpēc jau neesmu slikts mūziķis. Nav runa par ātrumu, bet par to, ko gribat ar mūziku pateikt. Ir runa par dzīves piepildīšanu ar mūziku, piepildīšanu visa mūža garumā. Jo mūžs ir par īsu, lai atklātu visus dižo komponistu noslēpumus,” – tā saka vijolnieks Julians Rahlins (1974), kuru mēdz saukt par vienu no pašiem aizrautīgākajiem un iedvesmojošākajiem mūsdienu mūziķiem.

Julians Rahlins ir ne tikai vijolnieks, kas jau kopš pusaudža gadiem muzicējis kopā ar klasiskās mūzikas korifejiem (pēc pirmajiem starptautiskajiem panākumiem Eirovīzijas konkursā, 1988. gadā iegūstot Gada jaunā mūziķa titulu, Julians kļuva par pašu jaunāko solistu, kāds jelkad spēlējis ar „Vīnes filharmoniķiem”). Julians Rahlins mērķtiecīgi un aizrautīgi paplašina savu darbības areālu, laika gaitā vijoļspēlei pievienojot gan alta spēli, gan diriģēšanu. Tādējādi, piemēram, viņam veltītajā Kšištofa Penderecka Dubultkoncertā vijolei un altam Julians Rahlins dažādos laikos ir varējis iejusties pat trīs dažādos tēlos – viņš ir spēlējis gan alta, gan vijoles solo, gan arī diriģējis Dubultkoncerta atskaņojumus.

Diriģents Daniele Gati raksturo Julianu Rahlinu kā vienkāršu, pieticīgu cilvēku un, šķiet, mūždien izslāpušu muzicēt. Cits diriģēšanas grands Zubins Meta piebilst – dodošs, izpalīdzīgs, līdzjūtīgs. Julians Rahlins ir izveidojis un aizrautīgi vadījis savus paša festivālus Dubrovnikos un Palmā de Maljorka. Viņš ir bijis oķestru vadītājs un galvenais viesdiriģents Anglijā, Somijā (Turku) un Norvēģijā (Kristiansandā), šosezon vien ir diriģējis Vīnes, Pitsburgas, Berlīnes, Zagrebas, Maskavas, Pēterburgas un vēl citus orķestrus, kā solists uzstājies kopā ar Marisu Jansonu, Manfrēdu Honeki, Kristofu Ešenbahu, Mjunu Vun Čunu un citiem diriģentiem.

Kā pats mūziķis stāsta, par vijolnieku kļuvis pārpratuma dēļ. Gribējis līdzināties vectēvam, kurš orķestrī spēlējis čellu. Tāpēc vijoli divarpus gadus vecajam bērnam vecāki iemānījuši, teikdami, ka tas ir čells. Julians tad nu to arī spēlējis, turēdams kā čellu. Pirmajā koncerta apmeklējuma reizē sapratis vecāku blēdību, bet tomēr turpinājis spēlēt vijoli. Un ironizē, ka pie alta ķēries, jo tas ļāvis viņam kā vijolniekam vistuvāk piekļūt čellam.

Jau kopš 1999. gada Julians Rahlins ir pasniedzējs Vīnes Mūzikas un mākslas universitātē. Viņš uzsver, ka pilnīgi visi viņa audzēkņi apgūst arī alta spēli, jo tas ne tikai ļauj rast jaunu skatījumu uz vijoļspēli, bet arī sniedz ļoti vērtīgu ieskatu kamermūzikas repertuārā no altista skatupunkta.

Julians Rahlins piedzima Viļņā, bet jau 1978. gadā ģimene emigrēja uz Vīni. Vijoļspēli Vīnes konservatorijā viņš studēja pie Borisa Kušnera un Pinkasa Cukermana. Kad lūdzis Marisu Jansonu skolot viņu diriģēšanā, Jansons ieteicis, viņaprāt, Julianam vispiemērotāko, pašu labāko diriģēšanas skolotāju – viņa mammu Sofiju Rahlinu, kas Pēterburgas konservatorijā diriģēšanu bija mācījusies tajā pašā laikā un pie tiem pašiem pedagogiem kā Jansons un Gergijevs.

Juliana Rahlina ieskaņojumus izdevusi „Sony Classical”, „Warner Classics” un „Deutsche Grammophon”.

Mūziķis spēlē 1704. gadā tapušo Stradivāri vijoli “ex Liebig” un 1785. gadā darināto Lorenco Storioni altu.