fbpx

MILOŠ

„Neviens cits ģitārists nevar viņam līdzināties personiskās harizmas un tehniskās izsmalcinātības ziņā."
The Independents

Ģitāristu Milošu Karadagliču (1983) mēdz dēvēt par pasaulē dedzīgāko ģitāristu.

„Vēlos ģitāru atmodināt no snaudas un parādīt, ko varu izdarīt es un ko var izdarīt mans instruments,” pēc sava pirmā albuma iznākšanas teica Milošs – tāds ir mūziķa skatuves vārds. Īstenot šo savu sapni viņam palīdz gan paša personība, gan prasmes, jo, kā savulaik atzinis „The Independents”, „neviens cits ģitārists nevar viņam līdzināties personiskās harizmas un tehniskās izsmalcinātības ziņā“.

Mūzikas aprakstnieki ir norādījuši: atšķirībā no vijolniekiem, pianistiem vai dziedātājiem, kas jau karjeras sākumā nokļūst labi strukturētā mūzikas vidē ar stabiliem klausītāju segmentiem, tas tā nebūt nav, runājot par ģitāru. Klasiskā ģitāra profesionālās mūzikas vidē joprojām saglabā tādu kā autsaidera statusu.

Miloša pieredze to tikai apstiprina. Kad viņš astoņu gadu vecumā iestājās dzimtās Melnkalnes galvaspilsētas Podgoricas Mūzikas skolā, mācīt zēna iekāroto ģitārspēli uzņēmies trompetes skolotājs.

Par spīti tam, Miloša attīstība bija galvu reibinoši. Deviņu gadu vecumā viņš jau uzstājās koncertos un divus gadus vēlāk pirmoreiz uzvarēja valsts konkursā. Būdams arī talantīgs dziedātājs, viņš kļuva par Melnkalnes TV un radio zvaigzni. 1996. gadā trīspadsmit gadus vecais Milošs pirmo reizi ceļoja uz ārzemēm, lai uzstātos Parīzē. Tur viņš par vecāku iekrājumiem arī iegādājās savu pirmo īsto ģitāru – Hosē Ramiresa instrumentu.

Tikšanās ar britu ģitāristu Deividu Raselu pārliecināja sešpadsmitgadīgo Milošu pieteikties studijām Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Saņēmis augstskolas stipendiju, Milošs uzsāka mācības pie Maikla Lūina, un par studiju gados apgūto un iegūto viņš savam ģitārspēles profesoram ir pateicīgs joprojām. Milošs dzīvo Londonā.

„Ģitārai jāpiedzīvo renesanse. Nav cita vieglāk pieejama un brīnišķīgāka instrumenta, un es vēlos to dot jaunajai klausītāju paaudzei,” saka Milošs. Viņš ir Londonas Vigmora zāles un Londonas Mūzikas fonda izglītības programmas “Mūzika tagad” vēstnesis, kā arī Jauno mūziķu balvas patrons. Viņš izmanto katru iespēju popularizēt klasisko mūziku, bieži piedalās radio un TV raidījumos, ir arī „Sky Arts” TV kanāla Lielbritānijas talantu konkursa “Ģitāras zvaigzne” mentors. 2018. gadā izdevniecība „Schott Music” izdeva pirmo no kopskaitā četrām ģitārspēles mācību grāmatām „Spēlē ģitāru ar Milošu”.

Viņš ir uzstājies daudzās pasaules nozīmīgākajās koncertzālēs un lielākajos festivālos, sadarbodamies ar lieliskiem orķestriem un diriģentiem. Viņš ir pirmais klasiskais ģitārists, kas jelkad spēlējis solokoncertu Karaliskajā Alberta zālē Londonā. „The Guardian” toreiz rakstīja: “Vispārsteidzošākais tomēr ir tas, kā viens pats ģitārists varēja bezdibenīgajai zāles telpai likt sarukt līdz kaut kam tik tuvam, aizsniedzamam.”

2018. gada augustā Milošs Karaliskajā Alberta zālē kopā ar BBC simfonisko orķestri pirmatskaņoja Džobija Talbota ģitāras koncertu “Mēness tintes melnumā”. Milošs labprāt veicina jaunas mūzikas tapšanu un sadarbībā ar Otavas Nacionālās Mākslas centra orķestri un jauno britu diriģentu Aleksandru Šelliju 2019. gada maijā pirmatskaņos kanādiešu komponistam Hovardam Šoram pasūtināto ģitāras koncertu.

BBC „Music Magazine” Milošu ir iekļāvis sešu izcilāko 20. gadsimta ģitāristu sarakstā un fiksējis, ka par klasiskās ģitārspēles varoni viņu padarīja „Deutsche Grammophon” izdotie albumi. Tie guva panākumus viscaur pasaulē, un pats pirmais – 2014. gadā kopā ar Londonas filharmonisko orķestri ieskaņotais Hoakina Rodrigo mūzikas albums – pat provocēja kritiķus tik dzejiskiem mūziķa raksturojumiem kā “Aranhuesas karalis”.

Milošs spēlē 2007. gadā tapušo austrāliešu ģitārbūves meistara Grega Smolmena instrumentu.