fbpx

Miša Maiskis

"Es ieteiktu vienmēr uzturēt uguni, uzturēt kaismi".
Miša Maiskis

Čellists Miša Maiskis (1948) dzimis Rīgā, te arī sācis mācīties čellu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Maskavas konservatorijā viņš skolojies pie Mstislava Rostropoviča un Gregora Pjatigorska. Rostropovičs savam studentam savulaik teicis brīnišķīgus ceļavārdus: “…viens no čellistu jaunākās paaudzes izcilākajiem talantiem. Viņa spēlē dzejiskums un izsmalcināts delikātums apvienojas ar varenu temperamentu un spožu tehniku.”

Pirms gada nosvinējis savu septiņdesmito dzimšanas dienu, Miša Maiskis pats saka: „Es ieteiktu vienmēr uzturēt uguni, uzturēt kaismi. Mūzikas atskaņošana nekad nedrīkstētu kļūt par rutīnu, par darbu. Lai vai ko jūs dzīvē darītu, galu galā, visu izšķir tas, vai darāt to ar mīlestību.”

Pēc emigrēšanas uz Izraēlu 1973. gadā Mišas Maiska karjeras ceļi veduši viņu uz Londonu, Parīzi, Berlīni, Vīni, Ņujorku, Tokiju un neskaitāmi daudziem citiem nozīmīgiem mūzikas dzīves centriem.

Maiskis sevi uzskata par pasaules pilsoni: “Es spēlēju itāļu čellu ar franču un vācu lociņiem, austriešu un vācu stīgām. Mani seši bērni ir dzimuši četrās dažādās valstīs. Mana otrā sieva ir pa pusei šrilankiete, pa pusei itāliete. Es braucu ar japāņu mašīnu, nēsāju šveiciešu pulksteni un jūtos kā mājās visur, kur ļaudis novērtē un izbauda klasisko mūziku.”

Miša Maiskis – pasaules līmeņa mūziķis – uzstājas visos nozīmīgākajos starptautiskajos festivālos, ir sadarbojies ar Leonardu Bernsteinu, Šarlu Dituā, Karlo Mariju Džulīni, Valēriju Gergijevu, Lorinu Māzelu, Zubinu Metu, Džeimsu Levainu, Džuzepi Sinopoli, Danielu Barenboimu un citiem diriģēšanas grandiem. Viņa partneri kamermūzikas programmās bijuši Marta Argeriča, Jevgeņijs Kisins, Ichaks Perlmans, Radu Lupu, Jurijs Bašmets, Džošua Bells, Žanīne Jansena, Gidons Krēmers, Julians Rahlins, Vadims Repins un daudzi citi.

Būdams „Deutsche Grammophon” mākslinieks, viņš 30 sadarbības gados ir ieskaņojis vairāk nekā 35 albumus ar pasaules vadošajiem orķestriem – Vīnes filharmonisko orķestri, Berlīnes filharmonisko orķestri, Londonas simfonisko orķestri, Izraēlas filharmonisko orķestri, Parīzes orķestri un daudziem citiem. Šie ieskaņojumi ieguvuši plašu balvu klāstu – no „ECHO Klassik” līdz „Diapason d’or” un „Grammy” nominācijām. Viņa jaunākais, 2018. gada augustā izdotais albums “Adagietto” ir ļoti personisks, jo ieskaņots kopā ar meitu pianisti Liliju Maisku, un tajā iekļauti arī koncertieraksti, kuros muzicēts kopā ar Martu Argeriču, Žanīni Jansenu, Julianu Rahlinu un Mišas Maiska dēlu Sašu. Šajā albumā īstenojies arī kāds Mišas Maiska sapnis – viņš viens pats ir ieskaņojis pilnīgi visus ieraksta celiņus Mālera 5. simfonijas Adagietto, izņemot vienīgi arfas partiju.

Mišam Maiskim patīk vērienīgi un fokusēti projekti – tā 2000. gadā viņš apceļoja pasauli, vairāk nekā 100 koncertos atskaņodams tikai un vienīgi Johana Sebastiāna Baha mūziku. Visas Baha Svītas čellam solo viņš ir ieskaņojis trīs reizes un laidis klajā arī video.

Vērienīgās karjeras laikā uzkrāta milzu pieredze un daudzas vērtīgas atziņas. Arī šī: „Mūzika ir ļoti subjektīva, tāpēc ir iespējamas daudzas dažādas interpretācijas. Iespēju skaits ir bezgalīgs, un arī to dziļums ir bezgalīgs. Par interpretāciju nekad nevaram teikt, ka tā ir „tā vienīgā” absolūti perfektā. Perfekcija mūzikā ir ilūzija. Es to salīdzinu ar vēlmi sasniegt horizontu – jo vairāk tam pietuvojies, jo vairāk tas arvien un arvien attālinās. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu mēģināt tam tuvoties. Tomēr apjaušot, ka nekad to nespēsiet sasniegt, būs mazāka vilšanās.”