17. Jūlijs, 2020

Bavārijas Radio Simfoniskais orķestris & Elēna Grimo, klavieres

Dzintaru koncertzāles Lielā zāle
19:00 Piektdiena

Koncerta programma:
Antonins DVORŽĀKS Fantāzija “Nāra” (Manfrēda Honeka un Tomaša Illes pārlikumā)
Moriss RAVELS Klavierkoncerts Solmažorā M 83
Ludvigs van BĒTHOVENS Septītā simfonija Lamažorā, op. 92

Klausies koncerta programmu šeit:

 

Elēna Grimo

Par pianisti Elēnu Grimo saka, ka viņai patīk izaicinājumi, un ka viņa ir vienmēr gatava pārkāpt robežas. Viņa tiešām mīl koncertos ļauties riskam, tomēr tikai tā vārdā, lai izgaismotu mūziku, nevis sevi pašu solistes lomā. Viņa ir pārliecināta, ka ik atskaņojuma reizē pie ikviena skaņdarba jāatgriežas ar piedzīvojuma garšu, ar novitātes sajūtu. Viņas spēlē ir daudz maiguma, tomēr pāris sekundēs viņa spēj radīt arī milzīgu spriedzi. „Grimo izskatās kā franču aktrise un runā par savu mākslu ar teju bērnišķu izbrīnu. Tomēr viņas darbā jaušas ass prāts un viņas atskaņojumi sniedz ieskatu pārpasaulīgajā” (Sound Tracks).

Elēna Grimo runā vairākās valodās, ir sarakstījusi trīs grāmatas, tomēr mūzika viņai ir visdārgākā valoda. Viņa joprojām skeptiski vērtē vārdu spēku: „Ja runa ir par izjūtām vai emocijām, tad tas ir bezcerīgi. Ar vārdiem jūs nevarat tās izteikt atbilstoši un precīzi. Jo, lai vai cik gudri, brīnišķīgi vai poētiski tie būtu, tie ir un paliek šķērslis.” Savukārt koncerta jēgu viņa saskata iespējā radīt emocijas, kas mainītu laika izjūtu. Un saka: „Domāju, ka labākais, ko vari izdarīt, ir vienkārši iet un veltīt savu spēli tam, ka esi atvērts kanāls starp komponista pasauli un starp klausītāja pasauli. Vidutājs starp viņu sirdīm, viņu dvēselēm – katram atsevišķi un visiem kopā. Un tas ir tas labākais, uz ko drīksti cerēt.”

 

Manfreds Honeks

Manfreds Honeks tic, ka diriģenti ir komponistu un mūzikas kalpi. Un ka šī kalpojuma vārdā ir vērts atteikties no sava ego.  Savs viedoklis un zināšana par atskaņojamo darbu viņam ir vienmēr, tomēr oponenti tiek uzklausīti visupirms un ļoti iejūtīgi. Sev vēlamo orķestra skanējumu („jūtīgu skaņu – maigu un klusu, tomēr nedaudz satrauktu”) viņš ir gatavs kopt rūpīgi un nepiekāpīgi. Pitsburgas orķestrī dažam labam iesākumā pat šķitis, ka viņi simulē spēlēšanu tad, kad diriģents pieprasījis ekstrēmi klusu skanējumu. Orķestru tehniskā varēšana, pat ja tā ir žilbinoša, Honekam nešķiet būtiskākais. Galvenais, viņaprāt, ir nodrošināt mūziķiem iespēju muzicēt.

Par nenovērtējamu viņš uzskata pieredzi Vīnes Filharmoniskā orķestra rindās – vispirms pie vijoles, pēc tam pie alta pults, kad varējis vērot un iepazīt dižāko diriģentu darba metodes. Tieši tāpēc ar mūziķiem viņš spēj runāt „viņu valodā”, ļoti specifiskos terminos. Ja norādes dod Honeks, tad stīdziniekiem vairs netiks teikts „vibrato”, bet gan – pirkstu vibrato, stringendovibrato, rokas vibrato, plaukstas vibrato, non vibrato… „Ja manas domas par darbu, par atsevišķu skaņu var iesakņoties orķestrī, tad cilvēki koncertā visu sapratīs daudz labāk”, uzskata Honeks. Viņš vēlas kopt stilistiskās tradīcijas, kuras pārzina lieliski, bet vienlaikus arī mudina pārvērtēt Eiropas simfoniskās mūzikas kanonu. Honeku īpaši iedvesmo, viņaprāt, neierobežotās iespējas senos darbos atklāt arvien ko jaunu, tāpēc sastapšanās ar kārtējo simfoniskā repertuāra šedevru Manfredu Honeku negarlaiko nekad.

 

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris ir viens no Eiropas labākajiem orķestriem ar izsmalcinātu, elegantu skaņu, krāšņu tembrālo krāsu paleti, izcilu tehnisko meistarību, un pāri visam – ar reti spilgtu iztēli. Īpaši sajūsmina orķestra apbrīnojamā spēja pielāgoties diriģentu vēlmēm vai atskaņojamo darbu vajadzībām. Kopš 2003.gada tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents ir Mariss Jansons, kurš radījis un uztur ne tikai visaugstākos mākslinieciskos standartus veicinošu atmosfēru, bet arī ļoti ciešu emocionālo saikni ar orķestra mūziķiem.

Bet publika – ne tikai Minhenē, bet visur pasaulē, kur vien aizved orķestra ceļi – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertus gaida kā patiesu piedzīvojumu. Vilties nenākas nekad, jo orķestra sniegums vienmēr gan pārsteidz, gan bagātina. Par to pārliecinājušies arī klausītāji Latvijā. Inese Lūsiņa pēc orķestra koncerta Latvijas Nacionālajā operā rakstīja: “Grūti iedomāties vēl niansētāku, atdevīgāku, inteliģentāku, jūtīgāku, precīzāku un vienlaikus emocionāli atraisītāku un azartiskāku orķestri, kāds ir Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. Ikdienas darba rutīna nespēj izdeldēt to ļoti īpašo muzicētprieku, ko izstaro šī orķestra mākslinieki – visi kopā un katrs atsevišķi.”