19. Jūlijs, 2020

Bavārijas Radio Simfoniskais orķestris & Nelsons Freire, klavieres

Dzintaru koncertzāles Lielā zāle
19:00 Svētdiena

Koncerta programma:
Johanness BRĀMSS Otrais klavierkoncerts Sibemolmažorā, op. 8
Antonīns DVORŽĀKS Devītā simfonija miminorā “No jaunās pasaules”, op. 95

Klausies koncerta programmu šeit:

Nelsons Freire

Absolūts dabiskums, reti sastopams skaistums, dzejisks jūtīgums un skaidrība, kas dzimst no sapratnes – šādi tiek raksturota brazīliešu pianista Nelsona Freires spēle. Kritiķu bieži pausto, ka Freirem tiešām ir ko teikt mūzikā, atbalso viņa paša vārdi:  „Vislielākā nozīme ir dzīves pieredzei, un šodien ir mazāk iespēju izdzīvot pilnestīgu dzīvi, kas ļautu mūzikā izteikties dabiski. Pēc paša pieredzes zinu, ka bez dzīves nav mūzikas. Bet šodien vairs nav laika dzīvot tā, kā agrāk. Esmu nedaudz slinks un paradoksālā kārtā, šķiet, tieši tādēļ esmu atradis laiku visam. Varbūt tāpēc man vienmēr ir bijis ko teikt.” Nelsonu Freiri labi raksturo arī vijolnieka Reno Kapisona vērojums: „Aizkustinoši ir tas, ka Nelsons ir šaubu pilns, viņš vienmēr meklē. Viņš satraucas pirms katra koncerta. Man tā šķiet patiesi diža mākslinieka pazīme. Dižs mākslinieks vienmēr par sevi šaubīsies. Būt pārliecinātam mūzikā nav tas svarīgākais.” (ABC)

Protams, raksturojot Nelsona Freires mākslu, tiek pieminēta arī viņa briljantā virtuozitāte. Viņš pats gan saka – virtuozitāte gluži vienkārši palīdzējusi atrisināt problēmas. Jau kopš brīnumbērna bērnības, kad viss nācis dabiskā ceļā. Par tā laika Brazīliju pianists atceras:  „Klavieres bija tā laika televīzija un mobilie telefoni. Ģimenēs bija klavieres un klavierspēli ļoti mīlēja, gandrīz tā kā futbolu.” Pēdējā laikā Nelsons Freire dzīvo Lisabonā. Jo „to Rio, kura vairs nav, es atrodu Lisabonā”, teic pianists. Laikmetu atšķirības diagnosticējuši arī kritiķi: „ Laikā, kad milzu atzinību un daudz uzmanības gūst tukša ārišķība, brazīliešu pianists Nelsons Freire klusi atgādina, ka arī godīgai klavierspēlei un jēgpilnam dziļumam piemīt savs paša neatvairāms spēks.” (The New York Times (London)).

 

Manfreds Honeks

Manfreds Honeks tic, ka diriģenti ir komponistu un mūzikas kalpi. Un ka šī kalpojuma vārdā ir vērts atteikties no sava ego.  Savs viedoklis un zināšana par atskaņojamo darbu viņam ir vienmēr, tomēr oponenti tiek uzklausīti visupirms un ļoti iejūtīgi. Sev vēlamo orķestra skanējumu („jūtīgu skaņu – maigu un klusu, tomēr nedaudz satrauktu”) viņš ir gatavs kopt rūpīgi un nepiekāpīgi. Pitsburgas orķestrī dažam labam iesākumā pat šķitis, ka viņi simulē spēlēšanu tad, kad diriģents pieprasījis ekstrēmi klusu skanējumu. Orķestru tehniskā varēšana, pat ja tā ir žilbinoša, Honekam nešķiet būtiskākais. Galvenais, viņaprāt, ir nodrošināt mūziķiem iespēju muzicēt.

Par nenovērtējamu viņš uzskata pieredzi Vīnes Filharmoniskā orķestra rindās – vispirms pie vijoles, pēc tam pie alta pults, kad varējis vērot un iepazīt dižāko diriģentu darba metodes. Tieši tāpēc ar mūziķiem viņš spēj runāt „viņu valodā”, ļoti specifiskos terminos. Ja norādes dod Honeks, tad stīdziniekiem vairs netiks teikts „vibrato”, bet gan – pirkstu vibrato, stringendo vibrato, rokas vibrato, plaukstas vibrato, non vibrato… „Ja manas domas par darbu, par atsevišķu skaņu var iesakņoties orķestrī, tad cilvēki koncertā visu sapratīs daudz labāk”, uzskata Honeks. Viņš vēlas kopt stilistiskās tradīcijas, kuras pārzina lieliski, bet vienlaikus arī mudina pārvērtēt Eiropas simfoniskās mūzikas kanonu. Honeku īpaši iedvesmo, viņaprāt, neierobežotās iespējas senos darbos atklāt arvien ko jaunu, tāpēc sastapšanās ar kārtējo simfoniskā repertuāra šedevru Manfredu Honeku negarlaiko nekad.

 

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris

Bavārijas Radio simfoniskais orķestris ir viens no Eiropas labākajiem orķestriem ar izsmalcinātu, elegantu skaņu, krāšņu tembrālo krāsu paleti, izcilu tehnisko meistarību, un pāri visam – ar reti spilgtu iztēli. Īpaši sajūsmina orķestra apbrīnojamā spēja pielāgoties diriģentu vēlmēm vai atskaņojamo darbu vajadzībām. Kopš 2003.gada tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents ir Mariss Jansons, kurš radījis un uztur ne tikai visaugstākos mākslinieciskos standartus veicinošu atmosfēru, bet arī ļoti ciešu emocionālo saikni ar orķestra mūziķiem.

Bet publika – ne tikai Minhenē, bet visur pasaulē, kur vien aizved orķestra ceļi – Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncertus gaida kā patiesu piedzīvojumu. Vilties nenākas nekad, jo orķestra sniegums vienmēr gan pārsteidz, gan bagātina. Par to pārliecinājušies arī klausītāji Latvijā. Inese Lūsiņa pēc orķestra koncerta Latvijas Nacionālajā operā rakstīja: “Grūti iedomāties vēl niansētāku, atdevīgāku, inteliģentāku, jūtīgāku, precīzāku un vienlaikus emocionāli atraisītāku un azartiskāku orķestri, kāds ir Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. Ikdienas darba rutīna nespēj izdeldēt to ļoti īpašo muzicētprieku, ko izstaro šī orķestra mākslinieki – visi kopā un katrs atsevišķi.”