14. Augusts, 2020

Leonids Kavakoss, vijole & Enriko Pače, klavieres

Latvijas Nacionālā opera
19:00 Piektdiena
Koncerta programma:
Johaness BRĀMSS Trešā sonāte reminorā op.108
Bēla BARTOKS Pirmā rapsodija Sz. 86, BB 94a
Ludvigs van BĒTHOVENS Sonāte vijolei Nr.9 Lamažorā op. 47 (“Kreicera sonāte”)

Klausies koncerta programmu šeit:

Leonids Kavakoss

Leonids Kavakoss ir pārliecināts, ka ir nepieciešami gadi, lai mūziķis pa īstam iepazītu savu instrumentu. Jo tas arvien piedāvā ko jaunu, atklāj kādu jaunu niansi, nebeidz iedvesmot. Jautāts, vai savu Stradivari radīto instrumentu viņš uzskata par draugu, par sabiedroto, vai tomēr par  amata rīku, Kavakoss atbild: „Tas nav ne viens, ne otrs. Tā ir mana balss. Riskējot izklausīties pārāk emocionāls – ir liels gods un privilēģija ik dienas turēt rokās kaut ko tik brīnišķu, dzīvot ar to un augt kopā ar to.”

Kavakoss, kurš partitūru salīdzina ar krāšņu ainavu ar kalniem, ielejām, ezeriem, jūru un debesīm, mudina pirmkārt saprast, kādas idejas komponisti vēlējušies paust ar 12 nošu alfabēta palīdzību. Jo „komponisti nevis vienkārši raksta mūziku, bet viņi to meklē, viņi cenšas saprast, kurp tā ved – lai radītu partitūru iespējami skaidru un tādu, kas uzrunā gan emocionāli, gan garīgi.” Viņš tic, ka dižie komponisti turpina mūs mācīt mūžīgi. „Tas mākslā ir pats lieliskākais”, teic Leonids Kavakoss. „Tā tevi var mācīt bezgalīgi. Mēģinot, spēlējot, un smagi strādājot tu kļūsi gudrāks, taču joprojām meklēsi vēl ko vairāk. Un mākslā vienmēr ir kas vairāk. Tas ir pārsteidzoši. Tas ir tas, kas mani uztur jaunu.”

 

Enriko Pače

Pianista Enriko Pačes koncerti nereti tiek dēvēti par muzikāliem ceļojumiem, un viņš pats – par izdomas pilnu, aizraut spējīgu ceļabiedru. Viņa spēli raksturo ne tikai virtuozitāte, bet arī vizionārs redzējums. Tāds garīgums, kas pat daudzkārt dzirdētos skaņdarbos liek ik noti sadzirdēt itin kā no jauna. Sajūsmas pilnus vārdus Enriko Pačem velta gan tad, kad viņš muzicē solo, gan tad, kad visdažādākajos kameransambļos kopā ar citiem izciliem mūziķiem.

Spēlēt kopā ar draugiem un kolēģiem pianists mīlējis jau kopš studiju gadiem, jo kamermuzicēšanu uzskata par lielisku savstarpējas bagātināšanās iespēju. Par iespēju kopīgiem spēkiem vēl dziļāk izprast ik partitūru. Enriko Pače ne tikai rada atmosfēru un uzbur vidi, kurā izpausties solistam. Viņš kļūst par tādu kā solista dvēseles radinieku. Un ir kopā ar viņu visdažādākajās kopīgā ceļojuma situācijās, kas varot sniegties no stratosfēras augstākajiem slāņiem līdz pašiem dziļākajiem bezdibeņiem, no ekstrēmiem pretstatiem līdz pilnīgai saplūsmei. Nekādu triku, vien tīra mūzika – arī tā ir teikts par Enriko Pači.