fbpx
16. Augusts, 2019

Miša Maiskis
& Lilija Maiska

Dzintaru koncertzāle
19:00 Piektdiena

Koncerta programma:
Francis ŠŪBERTS Arpeggione Sonata laminorā D. 821
Roberts ŠŪMANIS Fantāzijskaņdarbi čellam un klavierēm op. 73
Pēteris ČAIKOVSKIS “Rudens dziesma” (“Oktobris”) no cikla “Gadalaiki” op. 37b
Pēteris ČAIKOVSKIS “Sentimentālais valsis” op. 51 nr. 6
Dmitrijs ŠOSTAKOVIČS Sonāte čellam un klavierēm reminorā op. 40

Bijušā rīdzinieka, čellista Mišas Maiska un viņa meitas Lilijas Maiskas duets ik reizi veido aizraujošas kamermūzikas programmas, kurās nav vietas rutīnai. Viņu saspēli raksturo aizraujoša brīvība un vienota elpas izjūta. Viņu dialogs, saruna mūzikā šķiet tik viegla un vienkārša, bet patiesībā tā slēpj sevī ģimenes muzicēšanas tradīciju dziļumu, laika gaitā uzkrātās zināšanas un patiesu meistarību.

Miša Maiskis, stāstot par muzicēšanas procesu, saka: „Mūzika ir ļoti subjektīva, tāpēc ir iespējamas daudzas dažādas interpretācijas. Iespēju skaits ir bezgalīgs, un arī to dziļums ir bezgalīgs. Par interpretāciju nekad nevaram teikt, ka tā ir „tā vienīgā” absolūti perfektā. Perfekcija mūzikā ir ilūzija. Es to salīdzinu ar vēlmi sasniegt horizontu – jo vairāk tam pietuvojies, jo vairāk tas arvien un arvien attālinās. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu mēģināt tam tuvoties. Tomēr apjaušot, ka nekad to nespēsiet sasniegt, būs mazāka vilšanās.”

Jautāta, ko nozīmē muzicēt kopā ar pašiem tuvākajiem, kopā ar tēvu, Lilija atbild: “Mūsu dzīslās rit tās pašas asinis. Mums tiešām ir ļoti līdzīga mūzikas izjūta. Mūzika mums ir dabisks saziņas veids. To ir grūti izskaidrot ar vārdiem. Mans tēvs mani ir ļoti iedvesmojis un ietekmējis. Man nav bijis pārāk daudz skolotāju, un es tiešām lielāko daļu esmu iemācījusies, muzicējot kopā ar tēvu. Viņš man iemācīja daudzus mūzikas likumus un principus un to, kādai būtu jābūt attieksmei pret muzicēšanas procesu.”