15. Augusts, 2020

Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestris & Behzods Abduraimovs, klavieres

Latvijas Nacionālā opera
19:00 Sestdiena

Koncerta programma:
Pēteris ČAIKOVSKIS Polonēze no operas “Jevgeņijs Oņegins”, op. 24, no. 19
Pēteris ČAIKOVSKIS Pirmais klavierkoncerts sibemolminorā, op. 23
Nikolajs RIMSKIS-KORSAKOVS Svīta “Šeherezade” op. 35

Klausies koncerta programmu šeit:

 

Behzods Abduraimovs

Behzoda Abduraimova atskaņojumos bezgalīgi dziļa muzikalitāte saplūst ar fenomenālu tehniku un elpu aizraujošu trauslumu. Pēc uzvaras Londonas Starptautiskajā pianistu konkursā 2009. gadā toreiz vien astoņpadsmitgadīgo uzlecošo zvaigzni Telegraph sumināja kā „Dieva dāvanu”. „Līdzīgi kā dažus citus viņa paaudzes pianistus, Abduraimovu valdzina plaši, impozanti žesti. Tomēr rezultāts ir nevis kaitinošs, bet gan fascinējošs, jo katra viņa kustība ir jēgpilna.” (NPR) Seattle Times viņu raksturoja kā pianistu, kuram „piemīt tas viss: liega izsmalcinātība, jaudīgs, pērkona cienīgs spēks, reti sastopama skaidrība, un spēja izvilināt no instrumenta pārsteidzošu skaņas nokrāsu dažādību.” Kritiķi ir vienisprātis-kopā ar čellistu Trulsu Mjorku viņi veido fantastisku duetu. Vēl varētu piebilst vien to, ka TV kanāla „Mezzo” joku intervijā uz jautājumu – kas būtu pirmā lieta, ko darītu, ja kļūtu par karali, Behzods atbildēja – liktu visiem skolēniem klasisko mūziku apgūt obligātā kārtā.

 

Jurijs Temirkanovs

Jurijs Temirkanovs diriģē maģiski. Viņa atturīgi cildenie žesti, viņa vienmēr tik „runājošā” sejas izteiksme šķiet ģeniāla aktiera vai mīma cienīgi. Brīžam viņa roku kustības var šķist hipnotizējoši monotonas, bet tempa pulsāciju tās iezīmē tikpat nepiekāpīgi kā sirdspuksti. Tādos brīžos šķiet, ka viņa roku maģiskā horeogrāfija izsauc dzīvē pašu skaņdarba garu, pašu tā dvēseli. Mākslas darbs Temirkanova rokās pārtop par dzīvu, elpojošu būtni. Tai ir komponista un orķestra mūziķu piešķirtie vaibsti, bet diriģents ir šīs būtnes sirds.

No reizes reizē kritiķi par Temirkanova īstenotajiem Čaikovska, Rahmaņinova vai kāda cita dižgara mūzikas atskaņojumiem jūsmo kā par visu laiku vislieliskākajām interpretācijām. Patiesi, partitūras reljefs Temirkanova interpretācijās iezīmējas kristālskaidri, tā virsotnes tiek sasniegtas absolūtā saskaņā ar muzikālajām un psiholoģiskajām cēloņsakarībām. „Temirkanovam piemīt arī kas tāds, kas, balansējot starp sardonisko un stoisko, piešķir viņa interpretācijām pārsteidzošu spriedzi. Tempi var būt nospriegoti līdz pēdējam, kadences izzīmētas pārspīlēti precīzi. Tomēr viņš nekad nezaudēs kontroli pār kopumu, kas ir  pārliecinošs, spraigs un satriecoši skaidrs. Fascinējoši.” (The Times)

 

Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestris

Dižiem orķestriem veidojas īpašas attiecības ar savu nacionālo mūziku, un tā tas ir arī ar Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestri. Klausoties viņu sniegumā Čaikovski vai Rahmaņinovu, pārņem sajūta, ka neviens cits to labāk neizdarīs. „Šķiet, viņi to var nospēlēt pat miegā, šķietami bez pūlēm izgaismodami katra darba dižumu, apžilbinādami ar krāsu  un sparīgo ritmu bagātību, un visu iekļaujošu siltumu.” (The Washington Post)Nez vai daudz ir tādu orķestru, kuru rindās vēlas muzicēt arī superzvaigznes. Tieši tā savulaik izdarīja Jūlija Fišere Londonā, kad pēc žilbinoši nospēlēta Mendelsona Vijoļkoncerta sēdās pie orķestra pults, lai kļūtu par daļu no Čaikovska 5.simfonijas atskaņojuma.

„Nevienam citam Krievijas orķestrim nav smalkāku ciltsrakstu kā Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestrim. Tā dižākais laiks – kā Ļeņingradas Filharmonijas orķestrim – leģendārā Jevgeņija Mravinska vadībā pusgadsimta garumā nu, iespējams, ir padomju laiku vēsture, tomēr tas ir saglabājis savu  vietu Eiropas orķestru pirmajās rindās”, raksta „The Guardian”. Savukārt krievu kritiķi norāda, ka „šis orķestris ir būtne ar neparastu raksturu, ne tik daudz spēcīgu, cik stūrgalvīgu – īsteni Pēterburgas garā. Tā mūziķi ir daudz redzējuši, daudz dzirdējuši, un, pats par sevi saprotams, zina pilnīgi visu. Tāpēc ne katram, pat ne visslavenākajam maestro izdodas atrast ar viņiem kopīgu valodu. (…) Bet kad šo stūrgalvīgo orķestri pēkšņi izdodas savaldīt, ar to var darīt visu, vai gandrīz visu, ko diriģenta mākslinieka dvēsele vēlas. Meistara rokās tas skanēs brīnišķīgi un paklausīgi.” (spbvedomosti.ru)