16. Augusts, 2020

Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestris & Daniels Lozakovičs, vijole

Latvijas Nacionālā opera
19:00 Svētdiena

Koncerta programma:
Anatolijs ĻADOVS Kikimora op. 63
Pēteris ČAIKOVSKIS Vijolkoncerts Remažorā op. 35
Sergejs RAHMAŅINOVS “Simfoniskās dejas” op. 45

Klausies koncerta programmu šeit:

Daniels Lozakovičs

Kad aizsākās Daniela Lozakoviča starptautiskā karjera, daudzās valodās dažādos preses izdevumos izskanēja viens un tas pats jautājums – „Vai viņš ir nokritis no debesīm”?  Dažs labs attapās precizēt – lai jautājums neizskanētu pārlieku metafiziski, varbūt jāprasa: „Vai tas ir jaunais Jehudi Menuhins, kuru tagad klausāmies?” Pārsteigti bijuši visi – ne tikai prese un publika, bet arī daudz pieredzējušie kolēģi. Vieni brīnījās par stipri reto tik agras jaunības un tik lielas nopietnības, koncentrēšanās spējas un spēlētprieka apvienojumu jaunajā vijolniekā. Citus pārsteidza tas, cik niansēti un neforsēti muzicē pusaudzis ar tik rāmo un gaišo skatienu. Necenzdamies „atstāt iespaidu”, viņš bez jelkādas uzspēles vai tehnikas demonstrējumiem gluži vienkārši ļāvis mūzikai runāt pašai.

Par Daniela Lozakoviča pašu pirmo, vien septiņpadsmit gadu vecumā veikto ieskaņojumu Deutsche Grammophon, lasām – Bahs pilnā mērā ļauj atklāties jaunā vijolnieka mūzikas izpratnei. Daniels ir gatavs paskaidrot: „Bahs ir teicis, ka rada mūziku Dieva godam. Kad spēlē šo mūziku, tā tevi aizved citā pasaulē. Dažreiz sajūties kā nokļuvis debesīs. Un tā parāda, kas patiesībā esi – tajā nedrīksti melot, tā ir tik tieša un vaļsirdīga, ka paslēpties nav kur. Lielākais risks Baha mūzikā ir kļūt pārāk sentimentālam, jo tas salauž visu muzikālo struktūru…” Kaut arī Daniels uzsver, ka par karjeru kā tādu nemaz nedomājot, tomēr par mērķiem ir gatavs runāt: „Mans mērķis mūzikā ir kļūt par īstu mūziķi. Klasiskā mūzika ir mūzika, kas ir nemirstīga. Ja liksiet tai skanēt visur, jūs varat mainīt pasauli.”

 

Jurijs Temirkanovs

Jurijs Temirkanovs diriģē maģiski. Viņa atturīgi cildenie žesti, viņa vienmēr tik „runājošā” sejas izteiksme šķiet ģeniāla aktiera vai mīma cienīgi. Brīžam viņa roku kustības var šķist hipnotizējoši monotonas, bet tempa pulsāciju tās iezīmē tikpat nepiekāpīgi kā sirdspuksti. Tādos brīžos šķiet, ka viņa roku maģiskā horeogrāfija izsauc dzīvē pašu skaņdarba garu, pašu tā dvēseli. Mākslas darbs Temirkanova rokās pārtop par dzīvu, elpojošu būtni. Tai ir komponista un orķestra mūziķu piešķirtie vaibsti, bet diriģents ir šīs būtnes sirds.

No reizes reizē kritiķi par Temirkanova īstenotajiem Čaikovska, Rahmaņinova vai kāda cita dižgara mūzikas atskaņojumiem jūsmo kā par visu laiku vislieliskākajām interpretācijām. Patiesi, partitūras reljefs Temirkanova interpretācijās iezīmējas kristālskaidri, tā virsotnes tiek sasniegtas absolūtā saskaņā ar muzikālajām un psiholoģiskajām cēloņsakarībām. „Temirkanovam piemīt arī kas tāds, kas, balansējot starp sardonisko un stoisko, piešķir viņa interpretācijām pārsteidzošu spriedzi. Tempi var būt nospriegoti līdz pēdējam, kadences izzīmētas pārspīlēti precīzi. Tomēr viņš nekad nezaudēs kontroli pār kopumu, kas ir  pārliecinošs, spraigs un satriecoši skaidrs. Fascinējoši.” (The Times)

 

Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestris

Dižiem orķestriem veidojas īpašas attiecības ar savu nacionālo mūziku, un tā tas ir arī ar Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestri. Klausoties viņu sniegumā Čaikovski vai Rahmaņinovu, pārņem sajūta, ka neviens cits to labāk neizdarīs. „Šķiet, viņi to var nospēlēt pat miegā, šķietami bez pūlēm izgaismodami katra darba dižumu, apžilbinādami ar krāsu  un sparīgo ritmu bagātību, un visu iekļaujošu siltumu.” (The Washington Post)Nez vai daudz ir tādu orķestru, kuru rindās vēlas muzicēt arī superzvaigznes. Tieši tā savulaik izdarīja Jūlija Fišere Londonā, kad pēc žilbinoši nospēlēta Mendelsona Vijoļkoncerta sēdās pie orķestra pults, lai kļūtu par daļu no Čaikovska 5.simfonijas atskaņojuma.

„Nevienam citam Krievijas orķestrim nav smalkāku ciltsrakstu kā Sanktpēterburgas Filharmonijas orķestrim. Tā dižākais laiks – kā Ļeņingradas Filharmonijas orķestrim – leģendārā Jevgeņija Mravinska vadībā pusgadsimta garumā nu, iespējams, ir padomju laiku vēsture, tomēr tas ir saglabājis savu  vietu Eiropas orķestru pirmajās rindās”, raksta „The Guardian”. Savukārt krievu kritiķi norāda, ka „šis orķestris ir būtne ar neparastu raksturu, ne tik daudz spēcīgu, cik stūrgalvīgu – īsteni Pēterburgas garā. Tā mūziķi ir daudz redzējuši, daudz dzirdējuši, un, pats par sevi saprotams, zina pilnīgi visu. Tāpēc ne katram, pat ne visslavenākajam maestro izdodas atrast ar viņiem kopīgu valodu. (…) Bet kad šo stūrgalvīgo orķestri pēkšņi izdodas savaldīt, ar to var darīt visu, vai gandrīz visu, ko diriģenta mākslinieka dvēsele vēlas. Meistara rokās tas skanēs brīnišķīgi un paklausīgi.” (spbvedomosti.ru)